![]() | ||
1987.g. "Rīgas Rudens - 20" | ||
![]() | ||
Agris Greiers un Laila Račko, Latvijas čempioni LA dejās 1983.g. | ||
![]() | ||
Juris un Biruta Baumaņi, pieckārtēji Latvijas čempioni 1977., 1978., 1982., 1984. un 1985.g. | ||
![]() | ||
Divkārtējie (1973., 1974.g.) Latvijas PSR Republikānisko sarīkojumu deju konkursu (sacensību) uzvarētāji (čempioni) Uldis un Ņina Salgaļi | ||
![]() | ||
Seškārtējie (1965., 1968. - 1972.g.) Latvijas PSR Republikānisko sarīkojumu deju konkursu (sacensību) uzvarētāji (čempioni) Maija un Ernests Poreiteri | ||
2. Republikāniskā sarīkojumu deju konkursa 1962.g. uzvarētāji Ināra un Jānis Pasīši | ||
2. Republikāniskais sarīkojumu deju konkurss 6.05.1962. | ||
1959.g. Sarīkojumu deju konkurss KN Ziemeļblāzma | ||
![]() | ||
Gundaris Pļevenieks un Aina Bīdele, 1.Republikāniskā sarīkojumu deju konkursa uzvarētāji 1959. gadā | ||
![]() | ||
1958.g. Ilgvars un Velta Kalniņi | ||
![]() | ||
Sarīkojumu deju seminārs 1952.g. februārī | ||
![]() | ||
1. M. Grebzdes rīkotā deju turnīra 16.10.1926 uzvarētāji |
StandartdejasLĒNAIS VALSISIedomājieties mierīgu, siltu rudens dienu. Viegls vējš pūš no kokiem lapas, un tās vienmērīgi virpuļo gaisā līdz sasniedz zemi. Tieši šādā noskaņojumā jums vajadzētu slīdēt pa parketu, dejojot lēno valsi. Jūs pārvietojaties pa zāli staltu stāju, plūstošām un līganām kustībām.
Jau viduslaikos Alpu kalnu reģionā un Dienvidvācijā bija sastopama lēna pāru deja ar riņķveida griezieniem trīs ceturtdaļu vai trīs astotdaļu taktsmērā, kas saucās par Lendleru, Landleru vai Lendereru.
Tiek uzskatīts, ka valsis radies Austrijā 18.gs. kā tautas deja un uzsācis savu ceļu pāri Eiropai, caur Vāciju un Bavāriju, nesot sev līdzi šo valstu tradicionālo mūziku. Iespējams, neviena cita deja šajā gadsimtā nav radījusi tādas domstarpības kā valsis. Kad 1912.g. tas tikko kļuva populārs Britānijā, tā bija viena no pirmajām dejām, kurā vīrietis aplika savu roku apkārt sievietei un turēja to cieši tuvu. Lai arī tajā laikā nebija tieša augumu kontakta starp dejotājiem, laikraksts The Times juta, ka valsis bija pietiekami riskants, lai brīdinātu savus lasītājus neatļaut savām meitām piedalīties šajā „baudkārajā kāju apvīšanā”. 20. gs. divdesmitajos gados valsis attīstījās no senākas dejas - bostona.
Blakus apļveida griezieniem radās jauni elementi – virzība uz priekšu. Valsi attīstīja angļu deju skolotāji, un 1927. gadā tas tika oficiāli atzīts.
Agrākās dejas tika izpildītas apļos, balstoties uz cilšu lietus dejām un auglības rituāliem. Šīs apļa dejas nostādīja gan kungu, gan dāmu uz vienas un tās pašas pēdas. Taču valsis tika dejots uz pretējām pēdām, dāmai atspoguļojot dabīgus pretējos soļus pret vīrieti: ja viņš izmanto kreiso kāju, viņa izmanto labo. Šī pārmaiņas bija diezgan liela revolūcija deju vēsturē.
Liela problēma, kas izvērtās no šī jaunā deju stila, bija precīzā pēdu pozīcija. Agrākajās dejās pēdas bija viegli izgrieztas uz āru, kas nozīmēja to, ka dejojot dāma var tikt aizskarta ar partnera uz āru izgriezto purngalu vai papēdi. Lai tas nenotiktu, valsī pēdas tika vērstas taisni uz priekšu.
Lēnais valsis savas angļu ietekmes dēļ ir dēvēts arī par angļu valsi un pieder pie valšiem, virpuļojošajām pāru dejām trīs ceturtdaļu taktsmērā.
Lēnais valsis ir samērā viegli apgūstams. Iemācoties tikai sešus pamatsoļus, kas veido labo un kreiso griezienu pamatu, ikviens pasākuma apmeklētājs būs spējīgs bez problēmām pievienoties lēnajam valsim. Lēnā valša lēnais temps un vienmērīgais ritms ir ļoti piemērots iesācējiem, lai mācītos to kā pirmo deju. Ar vienkāršo pamatsoļu konstrukciju un viegli dzirdamiem mūzikas takts sitieniem iemācīties lēno valsi būs relatīvi viegli, un tas palīdzēs iesācējiem ātrāk tikt pie pārliecības.
TANGOViens otram cieši piekļāvušies partneru augumi, kājas koķeti savijušās deju solī, ugunīga un erotiska ķermeņu saspēle – tas ir tango. Aizveriet acis un uz brīdi izbaudiet tango mūzikas uzburto ainu, kas brīžiem raisa agresīvas un brīžiem sentimentālas izjūtas. Mūzika, garu un īsu soļu sajaukums, te asi, te maigi ieurbjas ausī. Tieši šo pretrunīgumu pauž tango dejas raksturs. Virzoties turp un šurp, pārmaiņus lēniem un ātriem soļiem, pēkšņi asi apraujot kustību, tango dejotājs izjūt dejas kaislības, jūtu uzplūdus un atplūdus.
Sākotnēji tango dejoja tumšādainie cilvēki. 1860. gadā mainījās šīs dejas sākotnējās izpausmes un, attīstoties tālāk, 1880. gadā Buenosairesā šī deja kļūst pazīstama kā Milonga vai Milonga-Tango.
Sākotnēji šī deja tika dejota netīros krogos un ostmalās, taču drīz vien tā kļūst pievilcīga arī jaunu un bagātu argentīniešu vidū.
Daži no raksturīgākajiem tango piesitiena soļiem ir nākuši no Argentīnas kovbojiem, kuri pēc mēnešiem ilgi pavadītā laika, riņķojot pa līdzenumiem un pārbaudot liellopus, ir atgriezušies pilsētā un meklē sieviešu kompānijas, kuras vest uz vietējā bāra dejām. Velkot augstos zābakus, kovboju pieši piesitās ik reizi, kad tie dejo, iezīmējot staccato mūzikas takts sitienus.
Tango sasniedza Eiropu apmēram 1905. gadā un sākotnēji ieguva popularitāti Francijā, kur tas tika dejots spāņu – argentīniešu krodziņos. Kad ar šo deju tika iepazīstināta izmeklēta angļu sabiedrība, tango tējas pēcpusdienas un tango deju vakari izplatījās pa visu Londonu. Tie, kuriem bija brīvs laiks un līdzekļi, izmantoja iespēju pavadīt visu pēcpusdienu dejojot Londonas viesnīcu deju zālēs, tad vēl aizskriet uz mājām, lai pārģērbtos un atkal atgrieztos vakarā uz tango balli.
Deja nonāk arī citās Eiropas zemēs, taču daudzviet baznīca to aizliedz. Tomēr, kā zināms, aizliegtais auglis ir tik salds.
Pirms pirmā pasaules kara tango stils tika pasniegts diezgan atšķirīgi no mūsdienu pasniedzējiem. Mūzika bija lēnāka, habaneras ritmā un bez noteiktiem soļiem. Deja tika dejota brīvā stilā un valdīja uzskats, ka divi skolotāji nemāca tango vienā un tajā pašā stilā.
1922. gada oktobrī The Dancing Times sponsorēja vienu no pirmajiem deju skolotāju kongresiem, lai diskutētu par tango nākotni, jauniem mācību stiliem un veidu, kā padarīt deju visiem vienotu un saprotamu. Šajā kongresā piedalījās vairāk nekā 300 pasniedzēji no visas valsts un rezultāts bija tālredzīgs. Deju skolotājiem tika sniegti neskaitāmi materiāli, lai pilnveidotu tango un palielinātu popularitāti provinciālajās deju zālēs.
Sentimentālo Argentīnas tango nomainīja angļu tango. Taču laiku pa laikam arī Argentīnas tango piedzīvo savu atdzimšanu.
Tango mūzikā ir labi saklausāms, kā mijas kustības ar pauzēm. Deja, kas agrāk piederēja pie Latīņamerikas dejām, ar laiku ir kļuvusi par standartdeju, tomēr krasi atšķiras no pārējām šīs grupas dejām – lēnā valša, Vīnes valša, lēnā fokstrota un kvikstepa.
VĪNES VALSIS Vīnes valsis ir visspožākais no visiem valšiem – vissmalkākais no smalkākajiem. Lai gan to dejo samērā ātrā tempā, tā griezieni pauž karalisku dižciltību, kas īpaši labi iederas Vīnes Operas ballē. Plašajos deju soļos ikviens dejotājs cenšas nodemonstrēt to, ka viņa partnere ir balles karaliene. Majestātiski virpuļo dāmu garie tērpi, kamēr dejotāju pāri kustās stingri noteiktā dejas virzienā. Tas ir ikvienu skatītāju aizraujošs skats. Ne jau tikai Vīnes Operas ballē šī deja ¾ taktsmērā ir obligāta sarīkojuma sastāvdaļa. Tradicionāli šī deja ir arī pirmā kāzu svinību deja.
Vīnes valša vēsture ir visai sena. To kā neprātīgi jau 12.-13. gs. pāros valcēja ģermāņu senči. Toreizējā valcēšana gan vairāk atgādināja lēkāšanu. Kāds franču žurnāls raksta, ka Vīnes valša pirmsākumi ir meklējami Parīzē 1778. gadā.
Cits avots vēsta, ka valsis ir radies no vācu dejas – langaus, kura tika dejota garās telpās ar dažiem griezieniem. 17. un 18. gs., it īpaši Alpu kalnu reģionā un Dienvidvācijā, bija sastopams „ātrais valsis” un dažādos reģionos to pazina pēc tā specifiskā nosaukuma – „švābu” vai „vācu” valsis. Tā bija tautā iemīļota deja ar riņķveida griezieniem ¾ taktsmērā, kuru kā jaunpienācēju ne visai atsaucīgi uzņēma augstākā sabiedrība savās deju zālēs. Tāpēc ilgu laiku to saistīja ar zemāko sociālo slāņu deju, kamēr tā nekļuva par visas Vācijas nacionālo deju. J. V. Gēte kādā vēstulē rakstīja: „Kad es kā students gribēju iekļauties Strasbūras sabiedrībā, man vajadzēja, pirmkārt, iemācīties valcēt.” Taču valsim netrūka arī pretinieku. Jau 1765.g. atsevišķu Vācijas novadu valdošās virsotnes uzskatīja par nepieciešamu aizliegt saviem pavalstniekiem dejot valsi. Šķēršļus un ierobežojumus valsis sastapa arī Pāvela I laikā Krievijā. Un tā tas bija gandrīz visās Eiropas valstīs. Aristokrātija uzskatīja valsi par ”tikumības maitātāju”. Visvairāk prātus satrauca valša dejotāju stāja. Līdz tam laikam sabiedrībā pieņemtās un ”pieklājīgās dejas” sastāvēja no dažādām nogludinātām kustībām un klanīšanās, deju partneri tikai retumis pieskārās viens otram un tad arī tikai ar rokām. Tagad turpretī dejotāji tā ”apkampās”, ka viņu ķermeņi saskārās. Tas tolaik aristokrātijas uztverē nozīmēja nopietnus draudus tikumībai. Tādēļ 18.gs. Vīnes valsi dejoja demokrātiski noskaņotā sabiedrības daļa, tādejādi protestējot pret vecās aristokrātijas aprobežotību un liekulību. Par to laiku valsis bija kļuvis par modes deju visā Eiropā, un tas bija komponistu J. Lannera un J. Štrausa tēva un dēla liels nopelns. Ļoti populāra deja kļuva Vīnē, kur speciāli valsim 1807. un 1808.g. tika atvērtas lielas deju zāles, kurās varēja dejot pat līdz 3000 deju pāri. Vīnes kongresā 1815.g. valsis tika oficiāli atzīts par sarīkojuma deju. Valsis ir bērns, kuru adoptējusi Vīne un devusi tai nosaukumu – Vīnes valsis. Šis laika posms tiek uzskatīts par modernās sarīkojuma dejas dzimšanas brīdi. 1932.g. Vīnes valsis tiek uzņemts sacensību programmā un nedaudz vēlāk arī atzīts kā standartdeja. Lai Vīnes valsi patiesi varētu izbaudīt, tajā ir jāvingrinās daudz nopietnāk un ilgāk nekā lēnajā valsī vai fokstrotā. LĒNAIS FOKSTROTS Lēnais fokstrots ir tipiski angliska deja, kas ritma ziņā tiek uzskatīta par grūtāko Eiropas deju. Šī deja nesakņojas folklorā. Fokstrota ideja pieder Amerikai. Kad lēno fokstrotu sāka dejot Ņujorkā, tā dejotājos un skatītājos izsauca lielu sajūsmu un nebijušu atsaucību. Deju pasaules elite drīz vien sāka apgūt šīs dejas neparasto stlu un kustību. FOKSTROTS Fokstrota pirmsākumi ir meklējami vecajā viensolī, ko vācieši sauca par ”šīberi” un regā, kas tika dejots soļojot un maršējot. KVIKSTEPSKvikstepa priekšteči bija bostons un viensolis, kas bija populāras dejas Amerikā regtaima un džeza laikmeta virsotnē - 19.gs beigās. Latīņamerikas dejasSAMBASamba nepārprotami ir Brazīlijas deja. Katru gadu februārī no visas Brazīlijas pulcējas cilvēki, kas piepilda pilsētu ielas un svin karnevālu. ČA-ČA-ČA Ča-ča-ča ir Latīņamerikas deja, tās saknes ir meklējamas Kubā. Ča-ča-ča - tas ir dzīvesprieks un rotaļīgums ar nelielu erotikas devu un dienvidniekiem raksturīgu temperamentu. Tradicionāli kubieši to dejoja brīvā dabā uz putekļu grīdas, lai viņu pēdas taisītu nelielu šļūkāšanas skaņu. Šo ritmu izvēlējās perkusionisti, lai izveidotu sinkopi, kas būtu ča-ča-ča ritma pamatā. RUMBA Vārds „rumba” ir kopīgs nosaukums dažādām kubiešu dejām. Rumba ir gan svētki, gan deja. Kuba tiek uzskatīta par rumbas šūpuli. Rumbas pirmsākumi ir meklējami 16. gs., kad afrikāņu vergi tika izsūtīti uz Kubu. Rumba ir afrikāņu folkloras deja. Sākotnēji tā tika uzskatīta par ražības deju. Galvenā mūsdienu rumbas attīstība notika Kubā, kur attīstījās spāņu un afrikāņu rumbas pirmatnējie avoti. Liela ietekme dejas attīstībā bija arī spāņu bolero ar tās lēnāko tempu. Rumbā akcents tiek likts uz sievieti, kura dejas laikā veido ķircinošas un pavedinošas kustības, lai pievērstu partnera uzmanību. Savukārt partnera kustības izsaka vēlmi viņu iegūt. Viņš cenšas pierādīt savu vīrišķību caur fizisko dominanci. PASSODOBLE Passodoble radusies Spānijā. Dejā atainotas aizraujošas un krāsainas vēršu cīņu ainas, kurās partnerim ir toreodora, bet partnerei apmetņa loma. Deju izteiksmīgāku padara mūzikas marša ritms. Passodoble kā turnīra deja attīstījās Francijā, tāpēc arī dažām figūrām ir franču nosaukumi. DŽAIVSŠo deju Eiropā ieviesa 1940.gadā amerikāņu zaldāti. Savos pirmsākumos tā bija bugi - vugi, uz kuras pamata Anglijā izveidojās konkursa deja – džaivs. Deja ir ļoti dzīvespriecīga, rotaļīga, viegla. Tās ritms liecina arī par āfrikāņu deju ietekmi. Džaivam radniecīgs ir šobrīd atkal tik populārais sportiskais rokenrols. Kā konkursa deju džaivu sāka izpildīt tikai septiņdesmitajos gados. Džaivu var dejot mazā telpā, pārpildītās deju zālēs, tāpēc tā ir tik iecienīta. SALSA Ir ļoti sarežģīti noteikt, kura nācija radīja salsu? Kubieši, puertorikāņi vai kolumbieši? Salsā ir jūtama daudzu latino un afrikāņu-Karību jūras valstu deju ietekme, tādēļ uzskatāms, ka katra nācija ietekmēja tās attīstību. POLKA Polka ir Centrāleiropas deja, radusies 19.gadsimta vidū Bohēmijas reģionā un joprojām ir populāra daudzās Eiropās valstīs. Neskatoties uz savu nosaukumu, polka nav dzimusi Polijā. |